Viena no spilgtākajām atmiņām no skolas gadiem ir sajūta, kad pirmo reizi ielūkojos laikmetīgās dejas nodarbībā. Nekur nebija strikta soļu rinda, neviens neturēja deju grāmatu – tikai ķermeņi, kas brīvi meklē savu stāstu. Šī brīvības sajūta, kas raksturīga laikmetīgajai dejai Latvijā, pārsteidza mani no pirmā soļa, un ar katru gadu tā iedvesmo arvien vairāk jauno dejotāju.
Laikmetīgā deja Latvijā kļuvusi par īstu kustības valodu – bez robežām, bez aizspriedumainības. Mūsu kultūras identitāte te atrod jaunu elpu, atveroties gan sev, gan pasaulei, kas arvien vairāk novērtē individuālo balsi kustībā.
Laikmetīgā deja Latvijā: no aizspriedumiem līdz atklāsmei
Nav noslēpums, ka sākotnēji pret laikmetīgo deju Latvijā valdīja zināma piesardzība. Vecāki, kuri pieraduši pie tautas deju svinīguma vai džeza dejas dzirkstošās enerģijas, bieži nesaprata, kāpēc bērniem jālokās uz grīdas vai jāeksperimentē ar klusumu. Taču ar laiku mainījās ne tikai skatītāju, bet arī dejotāju uztvere – laikmetīgā deja kļuva par tiltu uz pašizpausmi un drosmi būt sev pašam.
Kustība, elpa, emociju spēks – tas viss laikmetīgajā dejā saplūst vienā mirklī, kur galvenais ir sajūtas, nevis perfekts solis. Tas ļauj ikvienam atklāt, cik daudzveidīgs var būt dejas ceļš. Piemēram, to, kā laikmetīgā deja papildina citus žanrus, skaidri redzam, raugoties uz džeza dejas ietekmi vai starpkultūru eksperimentiem, kur austrumu kustību estētika bagātina vietējās skatuves.
Daudzus gadus laikmetīgā deja dzīvoja savā pasaulē – mazās studijās, improvizācijas laboratorijās, festivālu perifērijās. Bet tieši šajās vietās dzima drosmīgākās idejas un notika īstas atklāsmes. Rīgas teātra telpās, mākslas festivālos, parkos un pat pamestās rūpnīcās – visur, kur bija vēlme kustēties citādi, laikmetīgā deja sevi pieteica ar skaļu, bet iejūtīgu balsi.
Latvijā laikmetīgā deja vairs nav tikai „alternatīva” – tā kļuvusi par vietu, kur savas balsis atrod gan pieredzējuši mākslinieki, gan bērni, kas meklē savu vietu pasaulē. Studijas un kolektīvi, kas sākotnēji bija neliels entuziastu pulks, tagad pulcē pilnas zāles ar skatītājiem un jauniem entuziastiem. Un vēl – šī deja kļuvusi par iedvesmu arī tiem, kuri meklē kustībā savu iekšējo mieru, kā to pierāda dejas terapeitiskā vērtība.
Daži piemēri ir īpaši paliekoši. Ikviens, kurš ir apmeklējis laikmetīgās dejas izrādi Latvijas Nacionālajā operā vai Dailes teātra eksperimentālajā zālē, zina, kā šīs izrādes spēj pārsteigt un dažkārt pat šokēt ar savu tiešumu. Reizēm skatītāji iziet no zāles aizdomājušies par savām sajūtām, reizēm – ar asarām acīs. Šī spēja aizskart dziļi personīgo padara laikmetīgo deju īpašu Latvijas kultūras ainavā.
Laikmetīgās dejas ienākšana mainīja arī priekšstatus par deju tērpiem un vizuālo tēlu. Tērpi bieži top sadarbībā ar vietējiem māksliniekiem, un tie bieži nav standarta – drīzāk tie ir kā otra āda vai pat manifestācija idejai, kā to varam vērot, pētot latviešu deju tērpu attīstību.
Jaunā paaudze un laikmetīgās dejas brīvība
Runājot ar jaunajiem dejotājiem, vienmēr dzirdu vienu – laikmetīgā deja ļauj just. Ne tikai atkārtot, bet izteikties. Šī māksla aicina būt godīgam, atvērtam un reizēm pat ievainojamam. Tā palīdz augt ne tikai fiziski, bet arī emocionāli, jo katrs solis, katra apzināta kustība kļūst par personīgu atklāsmi.
Vairākās Latvijas skolās un kultūras centros laikmetīgā deja kļuvusi par pamatu bērnu un jauniešu radošajai izpausmei. Pedagogi mudina audzēkņus apvienot kustību ar stāstu, izmantot improvizāciju, iepazīt savu ķermeni un emocijas. Piemēram, Rīgas laikmetīgās dejas festivāls jau vairākus gadus pulcē ne tikai profesionāļus, bet arī skolēnus no malu malām. Viņi dalās savās pieredzēs, iemācās uzticēties kolektīvam, uzstājas uz lielajām skatuvēm un gūst pārliecību par sevi.
Jaunā paaudze vairs nejūtas ierobežota ar noteiktu žanru vai vecāku priekšstatiem par „pareizu” deju. Viņi kombinē, eksperimentē, mācās iedvesmu meklēt gan flamenco ugunīgajos ritmos, gan austrumu kustību maigumā vai mūsu tautas deju apļos. Šī drosme būt citādiem un vienlaikus daļai lielāka stāsta padara laikmetīgo deju par īstu identitātes laboratoriju.
Kā sāk savu ceļu laikmetīgajā dejā jaunietis, kurš nav audzis mākslinieku ģimenē? Bieži vien ar nelielu, bet sirsnīgu pulciņu, kurā valda cieņa pret katra individuālo izpausmi. Treniņi sākas ar vienkāršiem elpas vingrinājumiem, stājas apzināšanu, kustību spēlēm. Pamazām jaunieši atklāj, ka deja nav tikai tehnika, bet arī domāšana, attieksme un pat draudzība. Vēlāk viņi pievienojas lielākiem kolektīviem, uzstājas festivālos, piedalās meistarklasēs kopā ar viesmāksliniekiem no ārzemēm un atved uz Latviju jaunas idejas.
Vēl vairāk – laikmetīgā deja piedāvā iespēju augt līdz ar savu skatījumu. Nav jābūt profesionālim, lai sajustu kustības spēku vai sāktu savu ceļu skatuves pasaulē. Jaunieši aizraujas ar improvizāciju, kolektīvo domāšanu, kopīgu ideju radīšanu. Šīs vērtības arvien biežāk pārceļas arī uz ikdienas attiecībām, stiprinot uzticību, iekļaušanu un savstarpēju cieņu, līdzīgi kā pāru dejās attīstās saikne starp cilvēkiem.
Laikmetīgā deja Latvijā vairs nav tikai virkne kustību vai stilu apkopojums – tā ir sajūta. Tā ir telpa, kur augt, dalīties, radīt un saprast sevi. Šodien, kad pasaule mainās ātrāk kā jebkad, tieši šī kustības brīvība, sajūtu autentiskums un kopā būšana kļūst par svarīgu enkuru. Un laimīgā kārtā – ikviens var pievienoties šim plūdumam, atvērties jaunām pieredzēm un dejot savu stāstu ar lepnumu un prieku.